2009. gada 17. februārī Japānas Finanšu ministrs atkāpās no amata, jo publiskajā diskusijā tika runāts par to, ka viņš varētu būt bijis spēcīgā alkohola reibumā G7 sanāksmes laikā. Būtībā politiķis pazemoja ne tikai sevi, bet arī visu valsti, ko pēcāk pats gan apzinājās un nolēma atkāpties no amata.
Šī notikuma kontekstā žurnāla ”Mēs” 2009. gada 7. marta numurā Arno Jundze ir uzrakstījis rakstu ”Labāk palikt skaidrā”, kurā ir aplūkotas dažādu politiķu attiecības ar grādīgo dziru dažādos laikos. Visinteresantākais un spilgtākais piemērs šajā rakstā, manuprāt, bija šis:
”Viens no izcilākajiem lielās politikas iemetējiem bija sešdesmito gadu britu ārlietu ministrs Džordžs Brauns. Leģenda vēsta, ka Brauna kungs krietnā pālī reiz ieradies vizītē Dienvidamerikas valstī Peru. Tās galvaspilsētā Limā oficiālā pieņemšanā viņš mēģinājis uzlūgt uz deju kādu purpura paltrakā tērptu personu. Tā ārlietu ministram atteikusi, minot trīs iemeslus: pirmkārt, jūs esat pillā; otrkārt, tas, ko tagad atskaņo, nav nekāds valsis, bet gan Peru valsts himna; treškārt, es neesmu sieviete, bet gan Limas arhibīskaps.” 
Iepriekšminētais ekscess gan nebija iemesls, lai viņš atkāptos no amata. Par tādu kļuva vēlāk kādā valdības sēdē notikusī ”saruna” ar premjeru Haroldu Vilsonu, kurā Brauns nebija izvēlējies ne pienācīgu sarunas formu, ne saturu. 
